Lai gan daudzi patērētāji cenšas iegādāties produktus ar mazāku iepakojumu, lielu sabiedrības daļu zināmā mērā ierobežo cena. Tā rezultātā patērētāji ir spiesti iegādāties produktus ar lielāku iepakojumu, jo patiesībā tas ir lētāks. Tas savukārt rada tādu klimatu, kurā cilvēki necer maksāt patieso pirkuma cenu tādā nozīmē, ka pircēji maksā tikai par produktu, nevis par iepakojuma radīšanas un realizācijas izmaksām. Lai samazinātu lieko iepakojumu, valdībām būtu jāpiemēro “iepakojuma nodoklis” izstrādājumiem, kas iepakoti grūti pārstrādājamos materiālos, un tas nozīmē, ka lētāki produkti arī vismazāk ietekmē vidi. Tādējādi, lai cīnītos pret atkritumiem, svarīga nozīme ir gan labākai atkritumu apglabāšanas praksei, gan lielākai valdības intervencei lielveikalu cenu noteikšanā, bet, manuprāt, koncentrēšanās uz pēdējo minēto radītu lielāku ietekmi. Vistuvākajā brīdī iejaukšanās no visaugstākā līmeņa visvairāk ietekmētu atkritumus un saglabātu dabas resursus.

Mums ir vajadzīga jauna reāla reciklēšanas politika, kas vērsta uz aprites ekonomikā balstītiem principiem. Ar to es neteicu, ka “mums būtu labāk jāpārstrādā atkritumi”, bet ka vispirms vajadzētu sākt atkārtoti izmantot visu iepakojumu un padomāt divreiz, pirms iegādājamies kaut ko, kas tūlīt tiks izmests. Attiecībā uz visiem pārtikas veikaliem būtu jāievieš jauna politika, mudinot tos sākt izmantot atkārtoti lietojamus iepakojumus. Piemēram, varētu būt iespējams izveidot “fidelity” pakalpojumu, ja dārgākie lietojumi un pārņemšana veikalā (vai atdot atpakaļ piegādes vīrietim) ir iepakojums, kas izmantots pārtikas piegādei. Vēl viena iespēja būtu pārtraukt izmantot kausiņus, vai nu samaksājot drošības naudu, vai arī izmantojot negodīgus cilvēkus, lai apmestos ar savām atkārtoti lietojamām krūzēm. Tā ir pilnīga sabiedrības mentalitātes maiņa, bet tie ir tikai nelieli pasākumi, kas varētu palīdzēt īstenot lielāku pāreju, kas, manuprāt, ir nenovēršama.

Mēs saskaramies ar klasisku tirgus nepilnību problēmu, kurā pastāv informācijas asimetrija un laika nekonsekvence. Tā kā lielākā daļa cilvēku ir sapratuši, ka problēmas diagnoze ir veikta precīzi: Mēs veidojam pārāk daudz atkritumu un veidos, kas ir nedraudzīgi un dārgi, lai tos apstrādātu drošā veidā.

Atkritumu daudzuma samazināšanai vajadzētu būt vienkāršai, taču, kā mēs redzējām pēdējo trīs desmitgažu atkritumu direktīvās, galvenā uzmanība ir jāmaina. Pirmkārt, pārstrādes tirgum ir vajadzīga ne tikai piekļuve līdzekļiem un subsidētiem kredītiem, lai izveidotu infrastruktūru un jaudu (kas ir nepieciešams, ņemot vērā nozares apjomradītos ietaupījumus). Taču vissvarīgākais ir atcerēties, ka pārstrāde ir pēdējais solis, un gadu gaitā tā ir bijusi pārāk liela darba kārtības daļa. Valstu valdībām būtu jāņem vērā tas, ka tirgus intervence ir ne tikai nepieciešama, bet arī labvēlīga aprites ekonomikai, bet arī videi. 2 īsi piemēri:
1. Otrreizējās izejvielas (materiāli, kas rodas kāda veida pārstrādes procesā) reti kad cenas ir konkurētspējīgas. Ja noteicošais faktors ir cena, tad valdībām ir jāstimulē izejvielu aizstāšana – ir jāveic atsaistīšana vai arī pārstrādes apjoms ir mazs.
2. Iegādājoties kaut ko jaunu, bieži vien ir lētāk nekā jūsu preču remonts (izmantojiet elektriskās un elektroniskās iekārtas). Jaunā EK regula 2019/2021 remonta tirgum atvieglo piekļuvi informācijai un rezerves daļām, taču remonts joprojām ir daudz dārgāks un laikietilpīgāks nekā jaunu preču iegāde. Bet, ja remonts ir labākais vides risinājums, jo tas saglabā visus izmantotos materiālus un aizstāj nefunkcionējošos materiālus, tad kāpēc uz tiem neattiecas stimulu shēmas, atbrīvojumi no nodokļiem utt.? Remonta nozare daudz mazāk kaitē videi nekā jaunu preču ražošana, bet cenas neatspoguļo šo dimensiju.

L’idée selon laquelle recycler nos déchets plastiques est toujours supérieure à l’incinération ne es semble pas bien justifiée. Le Reclage est elle même une activité polluante alors que l’incinération permet de produire de l’électricité et potentiellement de réduire notre consommation d’énergies fossiles. Le recclage de nos déchets comporte des risques environnementaux, le pire étant lorsque nos déchets se retrouvent en Asie.

La primauté donnée au recyclage est une invention de l’industrie pétrochimique pour donner bonne conscience à nous consommateurs.

Le seul dogme en matière de déchet plastique et qu’il faut en produire moins. MAIS uzmanību aux effets pervers de cette décision: gâchis alimentaire, matière de substitute encore moins écoresponsable.

ES uzskatu, ka būtu jāaizliedz, ka lauksaimniecības un pārtikas uzņēmumi var izmest pārtiku, jo īpaši tad, ja tie ir augļi vai dārzeņi, jo tie to var pārdot vai ziedot dzīvnieku audzētavām kā barību. Vietējās pašvaldības varētu pārvaldīt kanālus, lai pārtikas uzņēmumi varētu sazināties ar saimniecībām vai saimniecībām ar pārtikas uzņēmumiem, lai atvieglotu saziņu starp tiem. Tādējādi pārtika netiek izšķērdēta, uzņēmumi saņem bezmaksas pakalpojumus, lai pārvaldītu produkciju, ko tie nevēlas, un saimniecībai ir brīva vai lēta dabiska barība. Ir reģioni un uzņēmumi, kas jau to dara, bet es domāju, ka tas būtu jādara visā Eiropā.

ES domāju, ka ir svarīgi mazāk iepirkt, lai samazinātu daudzu lietu, piemēram, pārtikas, plastmasas un citu, izšķērdēšanu. Ir ļoti svarīgi pienācīgi pārstrādāt katru lietu. Manuprāt, Eiropas Parlamient būtu jāizņem no tirdzniecības vienreizlietojamie izstrādājumi. Iedzīvotājiem ir arī jādara viss iespējamais, lai novērstu nevajadzīgu piesārņojumu, ko rada pārtikas izšķērdēšana. Eiropas Parlamentam būtu arī jāizstrādā tiesību akts par lietām, kas jāražo drošā un ekoloģiski ilgtspējīgā veidā, ko veic starptautiski uzņēmumi, kuri eksportē preces uz Eiropas teritoriju. Ja vēlamies turpināt dzīvot uz šīs planētas, mums ir jāražo pēc iespējas mazāk plastmasas.

Domāju, ka mēs esam gan iegādājušies mazāk, gan labāk apglabājušies, jo lielu atkritumu rašanās veicināšana ir ļoti bīstama videi, un mēs varētu samazināt pārtikas un plastmasas patēriņu. Tāpēc, manuprāt, lai gūtu labus rezultātus, ir svarīgi, lai iedzīvotāji un nozares sadarbotos, ražojot mazāk plastmasas priekšmetu un cenšoties tos izmantot pēc iespējas mazāk.

ES uzskatu, ka, lai samazinātu atkritumus un piesārņojuma avotus, būtu svarīgi ieviest sistēmu dažu vielu, piemēram, organisko vielu, ikdienas atkārtotai izmantošanai.
Tā vietā, lai tos sadedzinātu, tie varētu veidot dabisku kompostu, tādējādi izraisot pārmērīgu dūmu un gāzu emisiju, kas parasti ir globālās sasilšanas galvenās iezīmes.
Diemžēl pēdējā problēma mūsu planētai un visām nākamajām cilvēku paaudzēm diemžēl ir ļoti liela.
Ikvienam iedzīvotājam katru dienu jājūtas ieguldīt ne tikai laba noguldītāja lomā enerģijas avotu izmantošanā, bet jo īpaši ikdienas lietderīgā atbrīvošanā no izmantotajām organiskajām vielām.
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka organiskās vielas joprojām veido lielus atkritumus...
Ar katru nelielu rīcību mēs varam mainīt pasauli; izdarīsim to geter!!!

Mēs kratām plastmasu un dabu, un mums nav efektīva veida, kā to risināt. Mums jāierobežo tā izmantošana, jākolē un jāsadedzina esošie lielie gabali. Izveidot nanobotus, lai ārstētu mikroplastmasu.
Mūsu patēriņa temps atpaliek no grafijām. Mēs pērkam domas tikai tāpēc, ka mēs tos varam atļauties, un tāpēc, ka tie ir pieejami. Digitālam produktam vajadzētu būt lētākam nekā fizisks. Ja elektronikas efektivitāte ir nerģi, arī apģērbam vajadzētu būt.
Ražotājiem būtu jābūvē produkts, ko viņi var reģenerēt vai kompostēt.
Vairs nebūtu jālieto vārds “atkritumi”.

Manuprāt, stabilitātes atslēgai vajadzētu būt izglītībai. Mums kā jauniešiem būtu jāmāca neilgtspējīgu preču alternatīvas, piemēram, mazgājamas maksibītes vai periodiskas krūzes meitenēm, šampūnu bāri, nevis parastais šampūns, bambusa zobu birstīte plastmasas vietā un tā tālāk. Mērķis ir nevis likt pāris cilvēku, kas dzīvo pilnīgi bez atkritumiem, bet gan panākt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku radītu mazākus un mazākus atkritumus. Ir virkne alternatīvu, kuras ikviens varētu izmantot, nemainot savu dzīvesveidu pilnībā, taču diemžēl lielākā daļa no mums par to nezina, un lielākā daļa no mums pat nedomā, ka par šo jautājumu mums būtu jāuztraucas, jo mums par to nav izglītības. (Vismaz manā valstī)

Mums būtu jādara abi – iegādājamies mazāk UN labāk atsavināmies.

Viens no veidiem ir izglītība un zināšanu apmaiņa. Izglītoti cilvēki zina, cik lielā mērā viņi var palīdzēt mūsu planētai gan viens otram, gan pašiem sev, ja viņi rīkojas atbildīgi, ja viņi ir atbildīgi patērētāji un, vēl jo vairāk, atbildīgi pircēji.
ES rezumētu šajos trīs pamatnoteikumos: 1.
Nekad neiegādājies vairāk, nekā vajadzīgs. Nepērkiet lietas tikai tāpēc, ka varat tās atļauties, vai tikai tāpēc, ka tās ir lētas.

2. Lemjot par to, vai kaut ko nopirkt, vienmēr jautājiet sev: “Vai man tas tiešām ir vajadzīgs?” “Vai tas ir kvalitatīvs produkts, kas ir garš un nerada pārāk daudz atkritumu?” 3.
Iemāciet saviem bērniem, kā būt atbildīgiem mūsu planētai, un rādiet piemēru visiem draugiem, ģimenei un vienaudžiem. Rādīt piemēru, vienlaikus daloties zināšanās, ir spēcīgāks un mazāk kaitīgs nekā cilvēkiem, ko darīt. ESlabprāt aicinātu ikvienu Eiropas pilsoni, jo īpaši tos, kuriem ir pietiekami daudz naudas, lai iegādātos lietas ar trim konkrētākām idejām: 1. Restorānā nekad nepasūta vairāk ēdienu/dzērienu, nekā vari patērēt.
(Tik daudz reižu es redzu, ka bagāti cilvēki atstāj 50 % pārtikas (vai vairāk) uz plāksnēm pēc aiziešanas no restorāna. Restorāniem vienmēr jāizmet šis ēdiens!) 2. Lidmašīnas lidošana lielākoties atstāj milzīgas pēdas un kaitē mūsu planētai un videi daudz vairāk nekā daudzi citi aspekti kopā.

1)katrs pārtikas uzņēmums maina savus produktu materiālus no plastmasas uz citiem līdzīgiem stikliem vai kaņepēm.
2) panākt, ka katrs uzņēmums piegādā savus produktus, izmantojot tirdzniecības automātus (uzlabotus tirdzniecības automātus ar lielāku funkcionalitāti, piemēram, atlikušo produktu uzskaiti vai atlikušo šķidrumu līmeņa mērīšanu, utt., lai uzņēmumi varētu nodrošināt, ka tirdzniecības automāti ir pilni un darbojas), vai darbiniekus, kuros katram iedzīvotājam jādodas kopā ar saviem krūšturiem, pudelēm vai iepakojumiem, lai iegūtu sev vēlamo produktu. Paaugstināt cenas tiem, kas vēlas iegādāties jaunu produktu bez sava iepakojuma, vai piedāvāt jaunu stikla iepakojumu katrā veikalā. Tādējādi katrs iedzīvotājs tiks pieradināts turēt pašiem savas pudeles un burkas un izaugt patiesi bez piedrazojuma.
Citās situācijās, piemēram, restorānos ar vīniem un produktiem, kam vajadzīgs gaiscaurlaidīgs iepakojums, plastmasas vietā būtu jāizmanto citi materiāli, un reciklēšanai vajadzētu būt obligātai.
Domāju, ka mēs visi diennaktī varam ērti pārvadāt vienu pudeli vai divas pudeles visām mūsu dzeramajām vajadzībām, un, kad ir vajadzīga iepirkšanās, visiem būtu jānēsā savi burciņi un pudeles. Vai izveidot jaunu pārtikas iepakošanas krātuvi, kurai ir daudz laika nišu dažādiem pārtikas produktiem, lai kāds varētu nopirkt dažādas lietas ar vienu viegli pārvadājamu daudzstāvu/iepakojuma rīku.

Pirkt mazāk un pirkt ilgtspējīgi, bet arī pienācīgi pārdot. Tas, kas rada lielākas bažas nekā citi attiecībā uz ražošanas un vides jautājumiem, ir plastmasas iepakojums. Tas ir pirmais, no kura ražošanas apgabalam ir jāvirzās uz priekšu. Nevajadzīgas plastmasas

daudzums, ko izmanto katrs lielveikals un kas bieži vien nav pārstrādājams, ir diezgan liels. Lai gan lielākā daļa uzņēmumu jau tagad uzlabojas, piemēram, kompostējamu materiālu izmantošana maisiņos un citos vienreizlietojamos iepakojumos, joprojām ir daudz plastmasas izstrādājumu. Kas papildina atkritumus, kurus mēs jau esam uzņēmuši.

Kāds varētu būt risinājums? ES uzskatu, ka mums jārīkojas kolektīvi gan kā patērētāji, gan ražošanas vadītāji, lai: izglītot vairāk cilvēku par to, kāpēc plastmasas iepakojuma produktu pirkšana kaitē videi, un ieviest vairāk alternatīvu iepirkšanās iespēju, kas nerada atkritumus. Dažkārt plastmasas iepakojums uz pērtiķiem var būt pilnīgi lieks, jo lielākajai daļai dārzeņu ir savs “organiskais iepakojums”. Kā arī veļas mazgāšanas līdzekļi, tīrīšanas līdzekļi, ko var pārdot tā, lai cilvēki varētu ierasties un piepildīt pašiem savus stikla traukus. Personīgās higiēnas produktus, porrāžu, pienu, diezgan daudz visu, ko redzam veikalos, var pārdot bez plastmasas, ja idejas par atkārtoti lietojamiem konteineriem un pirkšanu pēc svara ir plaši izplatītas ne tikai starp patērētājiem, bet arī ražošanas nozarē.